181h - Nereīda lyrics

[Intro] Basām kājām, ostas smaku ielenkumā Uzvalkā izdilušā, kas paslēpj iedegumu Izstiepis plaukstu, sastindzis stāv Gaida, kad kāds iemetīs naudu, bet atbildes nav Smaids bikls. Skatiens neziņu mazina Es Viņu pētu aiz stikla. Es Viņu pazinu Viņš nāk no vietas citādas Tai vietā ceļu malās dzied cikādes Ainavas gleznotas – šķiet kā no izstādes Un mākoņi debesīs caurspīdīgi kā kristāls Avotu ūdens spēkpilns un vitāls Un cilvēku smaidi tai vietā jēgpilni likās [piedz.] Bet Laime ir trausla. Laime ir trausla Un, ja ne apstākļi, cilvēks to sagraus Liec aiz auss. (Liec aiz auss) Liec aiz auss. (Liec aiz auss, mans draugs) Laime ir trausla Un kādu dienu, kad Viņam apslima māsa Uz blakus ciemu Viņš devās pie apriņķa ārsta Pa taku vienu gāja gar jūras krastu Pēdas dedzināja smiltis, kas mūžam karstas Bet kas tas? Būtne draiska kā vasara gaisma Kā no pasakas skaisti. “Spīd kā vakara zvaigzne” Tuvojās maigi. Sitās vētraini sirds Zaļas acis un mati, kas zeltaini mirdz – Nereīda! Viņš bija mājās no rīta. Kluss un domīgs Sajūtot smīnus, viedokļi sāka zaudēt nozīmi Apreibt no mīlas. Drudzis un tirpas Viņš novērsa skatienu un klusi bilda: [piedz.] “Laime ir trausla. Laime ir trausla Un, ja ne apstākļi, cilvēks to sagraus Liec aiz auss. (Liec aiz auss) Liec aiz auss. (Liec aiz auss, mans draugs) Laime ir trausla” Klīda bezgalīgi, bet tas nepalīdz un (un) Seja dzeltenīga kā pēc hepatīta un (un) Jā, pēc Nereīdas rētas nesadzīst un (un) Jā, šīs sāpes sulīgas kā nektarīns. Un? (Punkts) Pameta darbu kā Viņu uz mūžu pameta prāts Nepazīst laimi it kā Viņam kāds uzlika lāstu Sastindzis kā armatūra; ostas statuja stāv “Jā, karma sūra. Tosts! Salej man, brāl!” Es teicu. Glāze tukša – farizeja gavēnis Sievietes ir vīru Ahileja papēdis Es nodomāju un pašam pēkšņi salecās sirds Uz mana pleca gulēja mats, kas tik zeltaini mirdz [piedz.] Laime ir trausla Un, ja ne apstākļi, cilvēks to sagraus Liec aiz auss. (Liec aiz auss) Liec aiz auss. (Liec aiz auss, mans draugs) Laime ir trausla